[Lilu 48]

That can take some days for serching wright girl, wright place.

Grūti iedomāties, ko jūs tur sarunāsiet.   Bet tā nav mana darīšana. 

[Lilu 48]

Iekarsušo vēsturnieku, diemžēl, nāksies nedaudz atvēsināt. Neliels ieskats vēsturē.

Ja arī kas tāds eksistē arī ārpus Tava drauga iztēles, par ko es stipri šaubos, tad tam nav pilnīgi nekāda sakara ar vēsturi. Vēsturisko ordeņu iesvētīšanas rituāli ir sāpju un dažādu preteklību čupa - spīdzināšana pāris stundu garumā. Tam ir pilnīgi racionāls iemesls - šādi tika pārbaudīts, vai topošais biedrs neizpļāpāsies par to, kas notiek biedrības iekšpusē, pat tad, ja viņu spīdzinās.

Lika dzert asinis, sist sevi ar pletnēm, vai pēra ar rīkstēm, pilnīgi normāla lieta bija bez kādas anestēzijas ar nazi iegriezt ādā kādus simbolus, atsevišķām biedrībām arī tos iededzināt. 

Sekss ar skaistu sievieti nav mokošs. Skaistas sievietes gan vēsturē ir izmantotas kā spīdzināšanas rīki, bet, tas notiek nedaudz savādāk, seksa nav. Tevi pieķēdētu kaut kur pie kāda staba vai kaut kā tā, lai Tu nevari pakusteties un tad ļautu viņai plikai tur gar Tevi trīties tuvumā. Pietiekami tuvu, bet tā, lai nepieskaras. Esot reāli mokoši. Diemžēl, pat, ja pārbaudījumu izturi, sekss ar šo spīdzināšanas rīku tik un tā nepienākas. 

Seksu, kā rituāla daļu šur tur izmanto iesvētot pieaugušo kārtā vai kāzu ceremonijās. Taču šādi rituāli ir raksturīgi ciltīm, kas apdzīvo valstis, kuras pie mums pieņemts uzskatīt par eksotiskām un tur netiek iesaistīti degoši zobeni un tādas lietas. 

Tāpēc - ja Tavam draugam ir biedrība, kur visi staigā maskās un viss ir kā Tu aprakstīji, tā ir kāda spēle garlaikotiem pieaugušajiem, kam nav kur likt naudu (Kostīmi un visa pārējā atribūtika maksā diezgan pieklājīgu summu) un kas vēlas justies svarīgi. Noteikumi daļēji bāzēti uz kādu no reāli eksistējušām biedrībām, bet pielāgoti masu vēlmēm. Faktiski, tādu biedrību pats vari uztaisīt - salasi dažus domubiedrus, palaid netā pīli, ka tāda eksistē un gatavs - varēsi katru nedēļu pulcēties ar cilvēkiem maskās, samesties labai prostitūtai un "iesvētīties" uz nebēdu

[Lilu 48]

Šajā jautājumā man ir skepse. Mums sabiedrība nemaz nav tam gatava. Sākot jau ar pašām prostitūtām, jo man grūti iedomāties, kā tagad visas skries darba līgumus slēgt un pie ģimenes ārsta, kad prasīs darbavietu, kam slimības lapu jāizsniedz, ja gadījusies kāda angīna vai kas cits, kā dēļ jāpārtrauc darba gaitas uz brīdi, norādīs, ka ir prostitūta kādā bordelī. Pirmkārt jau pašas sievietes neies reģistrēties. Dažas ies, bet vairums slēpj savu nodarbi un turpinās to darīt. Apmēram varu iedomāties, kāda būtu seja tai VSAA darbiniecei, kas man vasarā pieņēma slimības lapu par lūzumu, ja es kā darba vietu norādītu bordeli  

Tāpēc jāsāk ar sabiedrības izglītošanu par to, ka viņiem nav nekādas darīšanas gar to, ar cik večiem un uz kādiem noteikumiem sieviete guļ. Ja visas, kas strādā, vai vismaz vairums, būs legālas, jautājums par pakalpojuma kvalitātes regulēšanu sakārtosies pats. Tāpat arī būs kādas diskrētas metodes (Šis ir jautājums, kurā paši valstsvīri būs ieinteresēti, viņi arī mēdz izmantot šādus pakalpojumus, turklāt, nereti izvēlas ne tās dārgākās - viņiem uz to ir savs funktieris), kā izskatīt sūdzības. Itāļi šādās situācijās saņem paziņojumus no tiesībsargājošām iestādēm pavisam parastās aploksnēs, bez atzīmes, ka tas ir no tiesas, turklāt, var izvēlēties vai paziņojumu saņems uz mājām, darbavietu, vai vienkārši norādīs citu adresi. Itālija vispār ir diezgan labs paraugs, kā tam visam būtu jānotiek.