Stāv ceļu policists pie šosejas, stopē. Ierauga, nesās viens poršs tā uz 190, domā, nu es tev maciņu patīrīšu, bagach! Aptur, pienāk, skatās - pie stūres bomzis sēž. Prasa: "Kā tad tu tāds nabags pie porša tiki?!"
Bomzis: "Jūs zinat, es reiz pielējies guļu vārtrūmē, a garām iet bandīti, sāk sist. Es lūdzos, nesitiet, es jums prikolu parādīšu! šie piekrīt. Es saku, manam sūdam tāda spēja matus ataudzēt. šie saka, oi, labi, mūsu bosam taisni vajadzētu! Aizved pie bosa, es visu nodaru, un šim tiešām izaug mati. Visa banda priecīga, tā arī uzdāvināja man poršu."
Policists tā kautrīgi noņem cepuri, izrādās, arī lisijs. Saka tā paklusām: "Eu, vecais, izdari man arī tā, lai mati izaug, es tev štrāfu atlaidīšu!"
Bomzis priecīgs, novelk bikses, izdarās šim uz galvas. Policists bezgala pateicīgs, pat paldies pasaka. Tad no krūmiem iznāk bandīti un saka bomzim: "Nu bļin, vecais, par šito joku mēs tev villu uzdāvināsim!"
Saules aptiekaa 3.00 naktii iedraaazjas viirelis un pieprasa 10.pacinjas prezervatiivu. Sanjeemis kaaroto preci un noreekjinaajies , shameejais pirkumu nomet zemee , saak miidiit ar kaajaam , spljaut virsuu un visaadi citaadi apgaaniit.
Paardeveeja izamisusi jautaa :Cieniitais , kaapeec taada atieksme ? Uz ko viirelis atbild - Ziniet , ticiet vai nee , bet gadu atpakalj shaadi es piipeesanu atmetu.
SIEVIETE, kā vienmēr pirms Ziemassvētkiem, Jaunā gada, dzimenēm, nāk uz mājām no tirgus. Protams katrā rokā pa diviem pilniem maisiņiem ar pārtiku un visu ko citu. Knapi atvelk līdz mājas durvīm, un turot ar kāju somu, piespiež lifta podziņu. Litfs pienāk, durvis atveras un tajā stāv mētelīšu virinātājs. Sieviete paceļ acis un vecis mudīgi paver sava mētelīša stūrus. Atskan dramatisks sievietes vaids:
Es biju laimiigs. Satikos ar savu draudzeni vairaak nekaa gadu, un
taa mees noleemaam appreceeties. Mani vecaaki mani atbalstiija, mani
draugi iedroshinaaja, un mana draudzene? Vinja bija sapnis!
> Bija tikai viena lieta, kas mani uztrauca diezgan stipri, un taa bija
mana toposhaa sievasmaate. Vinja bija biznesa sieviete, gudra, bet vairaak
par visu - skaista un seksiiga, kas dazhreiz ar mani flirteeja paaraak uzkriitoshi un lika man justie neeerti. Kaadu dienu vinja mani uzaicinaaja pie sevis, lai mees kopaa vareetu paarbaudiit kaazu ieluugumus. Un taa es aizgaaju. Vinja bija viena, un kad es ierados, chuksteeja
man, ka driiz es buushu preceets, ka vinjai ir kaisliigas juutas pret mani un
vinja mani veelas.Taapeec, pirms es apprecos un saistu savu dziivi ar
vinjas meitu, vinja veeleetos ar mani tikai vienu reizi pamiileeties.
Ko es vareeju teikt? Es biju totaalaa shokaa, un nespeeju bilst ne vaarda. "Taa", vinja teica, "es eju uz guljamistabu, un kad tu esi gatavs,
vienkaarshi naac un panjem mani."
Es veeroju vinjas skaisto peecpusi, kad vinja kaapa augshup pa kaapneem. Es staaveeju kaadu mirkli, tad
pagriezos un devos uz izejas durviim....
Es taas atveeru, un izgaaju laukaa no maajas.
> Aaraa staaveeja vinjas viirs ar asaraam aciis, apskaava mani un teica:
"Mees esam patieshaam laimiigi un apmierinaati, Tu esi sekmiigi nokaartojis muusu mazo testu. Mees nevareetu veeleeties labaaku viiru
.gif.c6019a6b08cfc6be9a96b66cc60f59af.gif)
.gif.4d92f399766e84161eb6e9291ec19b62.gif)
)
Ierakstīts
veca pasaka jaunaas skanjaas
Reiz dzīvoja maza chiksīte, kurai bija sarkana kloze, ar kuru viņa
iestiloja vienmēr un visur. Tādēļ visi viņu iesauca par Sarkankjobīti.
Kādu rītu sarkankjobītes mutere saņēma mesidžu:
"Tā ir no sencenes!" mucha teica. "Bāc, a zini kas ir? Viņai ir
besis, slikts fīlings. Aizej ieposī, kas ar viņu, Sarkankjobīt,bet
neaiztusē prom no taciņas un pa ceļam ne ar vienu nebazarē!"
I vot Sarkankjobīte rullēja uz vecmuteres būdu mežā, kas atradās
riktīgākajā chuhņā.Diena bija superīga. Karoche, drīz vien Sarkankjobīte
iechekoja reaļnās pukjes. Tad viņa izfiškoja, ka varētu noraut
dažas, bet ieraudzīja, ka aiz koka lupī vilks. "chiv riv, mazā!"
viņš teica. "Vou, kas par pukjēm! Nezini kādu tusu, kur var
ietusēt šovakar?"
"Sorry, es nevaru sist klachu ar frīkiem, es mochīju pie vecmuteres un
nedrīkstu nokavēt strelku!" šāmējā pasacīja un aizvaļīja prom,
jo saprata,ka vilks šai sita kanti.
A pēc stundas Sarkankjobīte jau bija pie vecmuteres hausa. Vecmuchai
bija galīgs pofigs uz visu un šī durvis bija atstājusi vaļā,
tāpēc Sarkankjobīte ietresīja žigli iekšā bez
klauvēšanas. Vecmuterei chista izskatījās, ka ir chābīgi.
"Bļin, kas tev par ausīm?! cho tik lielas?" pārsteigti prasīja
Sarkankjobīte.
"Galīgākā aita esi?! Lai labāk tevi sadzirdētu!"atcirta vecmutere.
Sarkankjobīte neko nerubīja un ieskatījās ciešāk.
"O bože, kas par lielām acīm!"nerimās Sarkankjobīte.
"Da labi, tas ir tāpēc, lai es tevi labāk varētu redzēt!"atteica
vecmutere.
Bet Sarkankjobīte nebija galīgākā lose,tāpēc šai bija tāds
chujs, ka kaut kas nav riktīgi.
"Oi, kāds tev liels klabeklis!" izdvesa džanga.
"Jeibogu,tu chist esi galīgi tupa, kas tev nedalec,ka esmu vilks.
Ablomījies?!" jautāja vilks un lielā džampā izleca ārā no gultas.
Par laimi mežsargs, kurš bija reāls kachaks, ienesās ar saviem
garajiem kātiem būdā un ar strikji piebeidza vilku.
Vīī, Sarkankjobīte bija glābta, bet šī nekādīgi nevarēja
iebraukt, kur palika vecmutere. Izrādījās, kjipa šī ir
aizmaukusi uz tuvējo tuc-tuc.
Link to post